a-ppaṭivān[ī/i]
, f. = appaṭivānitā [Buddh-sa. apra-tivāṇih, Divy 654,27 = 655,2; Vyu 245,1241];
adhimatto chando ca vāyāmo ca ussāho ca ussoḷhi ca
~nī ca, AN II 93,16 (= anivattanā, Mp; 'appaṭivānitā'
ti vattabbe ~ī ti vuttaṁ, Mp-ṭ); 195,14; III 307,11
(=ukkanthanā appatisaṁgharanā, Mp [cf. Ps III
146,16]); 308,8; IV 320,26; V 93,24; 95,19; 98,2;
a-ppaṭivānīSpk); V 440,9-13; Nidd I 59,22 (Nidd-a = Spk);
376,21 (= anivatti, Nidd-a); Nidd II 144,11 (spelt a-
ppaṭivāṇi).
