kaṇṭhâdi-vaṇṇ'-uppatti-ṭṭhāna-karaṇâdi
,mfn. [kaṇṭha + ādi + vaṇṇa; karaṇa + ādi], the
(internal) articulation at the place of origination of
the phonemes, such as the throat, as well as (the ex-
ternal articulation); for karaṇa = sa. ābhyantara-
prayatna (contrasting with bāhyaprayatna = anu-
pradāna), v. K.V. ABHYANKAR, A Dictionary of San-
skrit Grammar, Baroda 1961 s.vv.; ~īhi āharitvā at-
tano vacīviññattiyā va bhāsitavacanaṁ āhacca-
padaṁ, Vmv I 121,2.