upa-lāḷeti
, pr. 3 sg. [sa. upalālayati; BHS upa-lāḍayati; cf. upalaḷati], 1. = upalāpeti (2); 2. to boast
of; — forms: pr. 3 sg. ~eti, ~ayati, 2 sg. ~esi; part.
~enta, med. ~ayamāna; pp. ~ita q. v.; abs. ~etvā,
~iya q. v.; — ~eti ~ayati, Sadd 569,13; — 1.
dhātī thaññaṁ apivantaṁ dārakaṁ yaṁ kiñci datvā
~etvā pāyeti, Spk I 326,12; kumáre ~etvā (-1-)
nivāpena, Mhv XL I 59; tassa taṁ aṅke katvā ~aya-
mānass' eva amaccā sāmikaṁ assāmikaṁ akaṁsu,
Sv 454,10 = Spk II 20,15 ('to give a biassed judg-
ment'); madhuravācāya taṁ vañcetvā rukkhā otār-
etvā gaṇhissāmī ti taṁ ~ento . . . āha, Ja II 267,28;
kodhaṁ nam' ~esi (Ee upaḷālesi), Vism 300,25* ('to
foster anger'); taṁ rajjena ~etvā, Mhv-ṭ 183,9 ('to
lure'); Pv-a 276,19 (so Be 1958 for Ee upālāpentī);
~etvā, Ja II 127,20 (v. l. for Ee upalobhetvā); —
2. rūpa-pasamsakā hutvā rūpaṁ ~entā vicariṁsu,
Ja II 151,5 (Se upalāpentā, Ce upalālentā); — cf.
upalāpeti.
