eka-cari(n)
, mfn. [ts.; Amg. egacāri(n)], livingalone, solitary; mahācoro ~ī, A III 129,15; pāpabhikkhu
~ī, 130,22; gajam iva ~inaṁ, Ja II 220,13*; ~i (voc.),
Th 1122 (Th-a III 156,27); ~ino, Ja IV 347,1* (w. r. of
Bds; Ee ekavādino, q. v.); paribbājikinī . . . ~inī, Ap
571,5 qu. Thī-a 92,25*; 91,13. eka-carin